viernes, 31 de mayo de 2013

Montañas Sagradas

Es en el silencio de las blancas cumbres
donde florece el ígneo lirio del Eterno Amor.

Montañas Sagradas (1998).


Čīle atrodas Dienvidamerikas pašos rietum dienvidos. Tā ir neaprakstāmi skaista zeme, Dabas vareno spēku  radīta, kas veidojuši pārsteidzošas krāsu un formu izpausmes: Tuksnešus, ielejas, kalnus, salas un fjordus.
Zemes nosaukums cēlies no vissenākajiem iedzīvotājiem, kas sauca sevi “Chiles”. “Chiles” nozīmē “Rakstītie akmeņi”, tas ir, petroglifi, kultūras izpausmes, kas sastopamas visā zemē.
Saskaņā ar senajiem mītiem, pārstāstītiem paaudzi pēc paaudzes līdz spāņu konkistadori un hronisti tos pierakstīja 16.gadsimtā, paši pirmie Čīles iedzīvotāji bija Viracochas jeb Milži, dievišķu būtņu rase, kas radīja cilvēkus un iemācīja tiem prasmes un deva kultūru. Viņi arī cēla monumentālas akmens celtnes. Un tad, izpildījuši civilizācijas-došanas misiju, lielākā daļa šo dievišķo būtņu devās atpakaļ debesīs uz savu tēvzemi, kaut daži no tiem palika starp cilvēkiem. Bet tad notika liela katastrofa: Uz Zemes nokrita Mēness, radot iznīcinošas zemestrīces un briesmīgus plūdus – Deluge. Taču Viracochas zināja visu iepriekš. Viņi tika paredzējuši katastrofu lasot no zvaigznēm un tādējādi viņi varēja patverties caur dažām alām kalnos – Cordillera de los Andes. Tur tie guļ cauri laikiem – Ceturtajai Saulei – gaidot laiku, kad atkal nāks atpakaļ virszemē. Tas notiks līdz ar Piektās Saules parādīšanos, Saules, kas spīdēs debesīs pēc nākošās katastrofas.
Šiem mītiem joprojām skan atbalss Andu augstumos. Tur, ainavas vientulībā, vietā, kur šķiet iespējams sasniegt zvaigžņoto nakti vai bezgalīgo zilo debesu okeānu dienā, es atradu savu dvēseli. Kļūstot par sevi. Tā ir vieta, kas iedvesmojusi manu dzīvi, manu rīcību. Fragmenus no tās es esmu centies izteikt caur mākslu. Mākslu, kas tomēr var būt tikai niecīgs kalnu īstās izpausmes atspulgs.
Tieši tur, kalnu augstumos, Venēra – Auseklis – var tikt vislabāk novērota kā nesasniedzama gaisma, kas izstaro – kā sapņu vīzijā – daļu tās skaistuma un greznuma.
Šī aina ir notvērusi manu dvēseli.
Bet, patiesībā, es neesmu daļa no kalniem. Es esmu to pēcnācējs. Un tā ir vieta, kur man jāatgriežas, kad pienāks mans laiks.
Mums, kas dzimuši Čīles zemē, kalni ir pirmsākums. Tur no rītiem majestātiski parādās Saule; Garīgās kolonnas, kas apskauj mūs no Austrumiem, esot Lielajam Gara okeānam – Klusajam okeānam – tā atbilstošam līdziniekam Rietumos.
Šī ainava ir Dei Patriœ, atmiņas par paradīzi, manu paradīzi

Rafael Videla Eissmann